Kā laikus pamanīt, ka pasliktinās dzirde?

Grūti saprast otra teikto trokšņainā telpā, gribas pagriezt skaļāk televizoru vai nākas biežāk pārjautāt, ko sarunu biedrs tikko teicis? Šādus signālus nevajadzētu atstāt bez ievērības. Dzirdes pasliktināšanās visbiežāk sākas nemanāmi un attīstās pakāpeniski, un tas var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti. Mūsu klīnikas otolaringoloģe Dr. Anita Dombrovska skaidro, kā atpazīt pazīmes, ka dzirde būtu jāpārbauda, kā notiek dzirdes pārbaude bērniem un pieaugušajiem un kāpēc savlaicīga rīcība ir īpaši svarīga.

Kā pamanīt dzirdes izmaiņas?

Kad ikdienā esam pieraduši brīvi sarunāties, dzirdes izmaiņas sākumā var šķist pārāk nenozīmīgas, lai tām pievērstu uzmanību. Taču cilvēks pie pakāpeniskas dzirdes pasliktināšanās var itin viegli pierast un pats to nemaz nemanīt, jo smadzenes veikli pielāgojas pārmaiņām. Nereti dzirdes pasliktināšanos pamana nevis cilvēks pats, bet gan mājinieki, kolēģi vai draugi.

Viena no pirmajām pazīmēm ir grūtības saprast sarunu, īpaši tad, ja apkārt valda fona troksnis. Klusā telpā cilvēks var justies komfortabli, taču kafejnīcā, ģimenes viesībās, automašīnā vai uz ielas vārdi saplūst dūkoņā. Nereti pacienti sūdzas – es dzirdu, ka cilvēks runā, bet nesaprotu, ko viņš saka. Tāpat var būt grūti saklausīt savus un citu cilvēku čukstus, augstākas frekvences skaņas, piemēram, sieviešu un bērnu balsis, kā arī vārdus, kuros ir līdzskaņi “s”, “č”, “š” un “z”, jo tiem ir visaugstākā skaņas frekvence.

Dzirdes izmaiņas var novest gan pie sadzīviskiem konfliktiem, jo vienam no partneriem šķiet, ka otrs tīšām viņā neklausās un neatbild, gan pie bīstamām situācijām, jo, pasliktinoties dzirdei, var itin viegli nepamanīt auto atpakaļgaitas skaņas signālu un citus augstas frekvences brīdinājuma signālus. Tāpēc jebkādas dzirdes izmaiņas – arī tad, ja cilvēks jau lieto dzirdes aparātu, bet pēkšņi sāk dzirdēt sliktāk, – vajadzētu pārrunāt ar LOR ārstu. Piemēram, ja cilvēks vienmēr ir klausījies skaļu mūziku, tas ir vienkārši paradums, bet, ja pēkšņi ir pasācis uzgriezt lielu skaļumu, tas ir pamats pārbaudīt dzirdi.

Lielākoties dzirdes traucējumi rodas pakāpeniski ar vecumu, un smadzenes šādām pārmaiņām adaptējas, tāpēc cilvēks ne vienmēr jūt straujas pārmaiņas. Taču dzirdes traucējumi nozīmē arī lielāku slodzi smadzenēm – tām jāstrādā vairāk, lai saprastu valodu. Šādās situācijās var parādīties nogurums un grūtības koncentrēties pēc ilgstošām sarunām vai sapulcēm.

Īpaši ir vērts pievērst uzmanību šādām pazīmēm:

• grūtības saprast runu trokšņainā vidē – viens no tipiskiem signāliem, ka dzirde pasliktinās;
• vēlme pagriezt skaļāk televizoru vai radio, ko bieži pirmie pamana apkārtējie;
• grūtības uztvert telefona sarunu, jo nepalīdz lasīšana no lūpām un sarunu biedra mīmikas vērošana;
• bieža nepieciešamība lūgt atkārtot teikto;
• grūtības saklausīt sieviešu un bērnu balsis vai smalkas dabas skaņas, piemēram, putnu dziesmas un lietus skaņu.

Cik bieži vajadzētu pārbaudīt dzirdi?

Ar dzirdes pārbaudi nevajadzētu vilcināties, ja dzirdes traucējumi parādījušies pēkšņi. Uzmanība jāpievērš pavadošiem simptomiem – sāpēm, šķidruma sajūtai vai troksnim ausīs. Arī pēkšņa iepriekšēja trokšņa pastiprināšanās cilvēkam ar ilgstošu tinītu (zvanīšanu ausīs) ir iemesls izvērtēšanai.

Savukārt profilaktisku vai mērķtiecīgu pārbaudi ārsts var ieteikt, ņemot vērā pacienta vecumu, dzīvesveidu, blakusslimības un specifisku medikamentu lietošanu. Līdz 50 gadu vecumam pārbaudi var veikt reizi 10 gados, pēc tam to ieteicams darīt reizi gadā, it sevišķi tad, ja iepriekš jau ir bijušas dzirdes problēmas.

Dzirdes problēmu risks palielinās pēc 50–60 gadu vecuma dabiskas novecošanas dēļ.

Īpaša uzmanība dzirdes kvalitātei jāpievērš cukura diabēta un sirds-asinsvadu slimību pacientiem, jo šādas saslimšanas var ietekmēt sīkos asinsvadus iekšējā ausī un līdz ar to arī dzirdi.

Dzirdi var ietekmēt atsevišķu medikamentu, piemēram, aminoglikozīdu, cisplatīna vai lielās devās lietotu cilpas diurētiķu lietošana.

Reizi gadā dzirdi vajadzētu pārbaudīt cilvēkiem, kuri ilgstoši uzturas trokšņainā vidē – būvniekiem un ceļu strādniekiem, kuri strādā ar smago tehniku, urbjiem un perforatoriem; ražošanas un rūpnīcu darbiniekiem, kas ikdienā atrodas skaļu iekārtu tuvumā; militārpersonām un policistiem, kuri var būt pakļauti šāvienu un sprādzienu troksnim; aviācijas darbiniekiem, kas strādā lidmašīnu dzinēju tuvumā; lauksaimniekiem un mežstrādniekiem, kuri ilgstoši izmanto traktorus, kombainus un motorzāģus; mūziķiem, dīdžejiem, skaņu inženieriem un producentiem; bāru, naktsklubu un pasākumu darbiniekiem, kuri ilgstoši atrodas skaļas mūzikas zonā.

Regulāras dzirdes pārbaudes ir ieteicamas cilvēkiem, kuri guvuši akustiskas traumas. Trokšņa ietekme uz dzirdi ir ārkārtīgi būtiska un bieži vien neatgriezeniska. Skaļš troksnis bojā iekšējās auss matiņšūnas un dzirdes nerva šūnas, un šīs smalkās matiņšūnas neataug.

Kā laikus pamanīt, ka bērnam ir dzirdes grūtības?

Bērni ne vienmēr sūdzas par dzirdes problēmām vai spēj novērtēt savas dzirdes kvalitāti, tāpēc svarīga ir vecāku vērība. Bērna dzirdi vajadzētu pārbaudīt, ja:

• bērns nereaģē uz apkārtējām skaņām vai vecāku balsi;
• kavējas vecuma posmam atbilstoša valodas attīstība vai vārdu krājums;
• bērns bieži pārjautā, pastiprināti vēro vecāku lūpas, viņiem runājot;
• uzgriež televizora vai planšetes skaņu lielā skaļumā;
• nepareizi izpilda norādes, jo pārklausās vai uztver tikai daļu no teiktā (piemēram, bērnam lūdz atnest grāmatu, bet viņš atnes kaut ko citu);
• grūtības mācībās vai koncentrēšanās problēmas, jo bērnam jāpatērē daudz enerģijas, lai sadzirdētu skolotāja teikto.

Ne vienmēr šādas pazīmes nozīmē dzirdes traucējumus: līdzīgu uzvedību var izraisīt arī uzmanības un koncentrēšanās grūtības, nogurums, stress, padziļināta koncentrēšanās uz citu nodarbi, kognitīvi faktori, sēra korķis vai slikta telpas akustika. Konsultācija ar LOR ārstu palīdzēs konstatēt problēmas cēloni.

Kā notiek dzirdes pārbaude pieaugušajiem un bērniem?

Pieaugušajiem un bērniem no 5–6 gadu vecuma, kad bērns jau var izpildīt konkrētu uzdevumu, dzirdi pārbauda ar audiometriju. Tā ir precīza un pilnīgi nesāpīga dzirdes pārbaudes metode. Pacients atrodas skaņu izolējošā kabīnē un ar austiņu palīdzību saņem dažāda augstuma un skaļuma signālus. Viņa uzdevums ir nospiest pogu ikreiz, kad skaņu sadzird. Tīra toņa audiometrijā tiek noteikts dzirdes slieksnis – klusākās skaņas stiprums decibelos (dB), pie kura cilvēks sadzird konkrētu frekvenci. Papildus iespējama runas audiometrija, kas ļauj novērtēt ne tikai to, vai cilvēks dzird skaņu, bet arī to, cik labi spēj saprast vārdus dažādos skaļuma līmeņos.

Izmeklējums parasti ilgst aptuveni 15 līdz 30 minūtes, un vienīgais, kas no pacienta tiek prasīts, ir maksimāla koncentrēšanās, jo dažas skaņas ir tikko manāmas. Savukārt speciālistam tas ļauj noskaidrot ne tikai to, cik skaļi cilvēks dzird, bet arī iegūt norādes, kurā dzirdes ceļa zonā slēpjas problēma un vai traucējumi skar vienu vai abas ausis.

Maziem bērniem, kuru spēja sadarboties vēl ir ierobežota, tiek piemērotas citas metodes. Zīdaiņiem līdz aptuveni 6 mēnešu vecumam dzirdi pārbauda ar otoakustisko emisiju (OAE), ko parasti veic jau līdz dzīves 3.–6. dienai: ausī ievieto īpašu aparātu, kas raida skaņas signālu un uztver iekšējās auss receptora reakciju. Mazliet sarežģītāks izmeklējums ir smadzeņu stumbra audiometrija (ABR), kuru veic ar īpašiem elektrodiem. Vecākiem nav nekāda pamata raizēm, jo šie izmeklējumi bērniņiem tiek veikti miegā – tie ir tik nemanāmi, ka mazulītis mierīgi turpina gulēt, kamēr ārsti paveic savu uzdevumu.

Bērniem vecumā no 6 mēnešiem līdz 2–3 gadiem var izmantot vizuālās pastiprināšanas audiometriju (VRA), kad skaņas papildina attēli, savukārt vecumā no 3 līdz 5 gadiem – spēles audiometriju, skaņas uztveri pārvēršot bērnam saprotamā, aizraujošā uzdevumā.

Dzirdei ir iespējams palīdzēt!

Audiometrija parāda, cik labi cilvēks dzird, bet otolaringologa uzdevums ir meklēt dzirdes traucējumu cēloni, veicot vispusīgu izmeklēšanu. Dzirdes pasliktināšanās ne vienmēr ir neatgriezeniska. Ja izdodas precīzi noteikt un novērst cēloni, dzirdi iespējams pilnībā vai daļēji uzlabot. Ne vienmēr nepieciešama tūlītēja ārstēšana – reizēm pietiek ar novērošanu un audiometrijas kontroli, piemēram, reizi gadā, lai sekotu ar vecumu saistītām izmaiņām. Ja pie dzirdes pasliktināšanās vainojams sēra korķis, to izņemot, dzirde atgriežas uzreiz. Savukārt pakāpenisks dzirdes nerva bojājums gan ir neatgriezenisks, un šādos gadījumos var izmantot dzirdes palīgierīces. Pretēji izplatītam mītam, jo agrāk tās sāk lietot, jo labāks ir rezultāts.

Atkarībā no situācijas pacientam var būt nepieciešama arī endoskopiska apskate, timpanometrija jeb bungplēvītes pārbaude, akustisko refleksu noteikšana, kā arī radioloģiski izmeklējumi – magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfija. Dažkārt diagnozes precizēšanai tiek piesaistīti arī citi speciālisti, piemēram, neirologs vai otoneirologs.

Galvenais ir dzirdes izmaiņas atklāt laikus. Savlaicīga dzirdes uzlabošana ļauj saglabāt sociālo aktivitāti un darba spējas, pilnvērtīgi komunicēt ar ģimeni, draugiem un kolēģiem, kā arī laikus reaģēt uz apkārtējās vides signāliem, pasargājot sevi un citus no traumām un nelaimes gadījumiem. Tas nav tikai jautājums par spēju sadzirdēt skaņas. Dzirde tieši ietekmē smadzeņu darbību, psihisko veselību un dzīves kvalitāti. Savlaicīga dzirdes korekcija nodrošina nepārtrauktu smadzeņu stimulāciju, var samazināt kognitīvo spēju pasliktināšanās risku un atvieglo pierašanu pie dzirdes aparāta. Atjaunojot dzirdi, cilvēkam jātērē mazāk enerģijas, lai saprastu apkārtējo pasauli, un mazinās nogurums, kas bijis saistīts ar šo pārslodzi. Sarunas atkal kļūst vieglas un patīkamas.